Mūsu dzīve ir mūsu rokās.

Laiks ir paskrējis pārāk ātri, lai spētu noķert mirkli. Šķiet, ka šis mirklis ir vienkārši pārāk īss, lai paspētu to izbaudīt.Šobrīd ir pienācis mūsu lielais mirklis, ko piepildīt. Es vēršos pie jums, skolēni, bet varbūt vairāk absolventi. Ir pienācis laiks, kad mums ir doti trīs mēneši skaistas vasaras, kad izbaudīt, piepildīt un saprast savu dzīvi un nākotni.

Augstskola, darbs, ģimene.. Tam visam laika pietiks, kaut gan tas jau steidzas pie mums ar vēja spārniem. Jā, lielā dzīve ir pienākusi.

Bet tā var arī pagaidīt. Izbaudiet mirkli, kas šobrīd ir dots. Mums ir laiks sapņu piepildīšanai. Šobrīd mēs esam brīvi un plūstoši. Kāpēc gan to neizmantot kaut kam lielākam? Padodieties pasaulei, iepazīstiet to. Izmantojiet iespēju. Nepazīstams cilvēks aicina uz kafiju? Jocīgi, bet kāpēc gan ne? Lidmašīnas biļete vienā virzienā uz Spāniju par kritisku cenu. Grābiet ciet. Strādāt viesnīcā par apkopēju Dānijā? Jā!

Šī ir mūsu iespēja pirms cēlās iesoļošanas augstskolā un darba tirgū. Kad vēl mēs varēsim izbaudīt dzīvi, kāda tā ir, ja ne tagad? Ar bērniem pie sāniem? Iespējams, bet tas vairs nebūs tas.

Uzticieties sev, nebaidieties no iespējām, ko piedāvā dzīve. Šis ir mūsu mirklis dzīvei, par ko esam sapņojuši. Uzdrošinieties un izbaudiet. Tas ir mums.

Dzīvojiet, bet nesaslimstiet.

Dzīve, kādu mēs zinām, ir tikai muļķīgas iedomas. Veiksme.Dzīve ar laimi, piedzīvojumiem, mīlestību ir tikai dažiem, tiem, kam dzīvē paveicas. Tiem, kas ir veseli. Galvā nesamaitāti.

Lielākajai daļai cilvēku tomēr nepaveicas. Un, lai nesabojātu vēl vairāk cilvēku, nākas kaut ko upurēt. Protams, ka visdārgāko.

Protams, ka samaitā jau tāpat. Sāp visiem. Sāp tev, sāp man, bet tas ir “cēlāku mērķu” vārdā. 

Ironiski. Kādi vēl cēlāki mērķi var būt līdz kaulam sabojātam cilvēkam? 

Šķiet, ka tā tiešām ir slimība. Kāda vēl neatklāta, reta slimība, kurai zāles ir pilnīga izolācija no apkārtējās pasaules. Nevar zināt, vai nostrādās, jo neviens jau nav mēģinājis. Neviens jau skaidri nezina, vai ir saslimis. Bet kad uzzina, tad slēpjās.

Es saslimu. 

Apmaldīties trīs priedēs

Saka, ka, lai atrastu savu dvēseļu radinieku, sākumā ir jāatrod pašam sevi. Jāizdibina, kas mēs esam, ko mēs gribam, jāsaprot un jāatšifrē zemapziņa un intuīcijas slēptākie signāli.Manuprāt, tas ir dzīves lielākais un grūtākais izaicinājums – saprast pašam sevi. Bet tas ir svarīgi, jo kas gan mēs esam, ja nepazīstam sevi?

Mēs klīstam pa pasauli, apmaldījušies un nobijušies, bieži vien bradājam pa citu cilvēku atrastajām dvēselēm, nejūtīgi un auksti, tikai tāpēc vien, ka paši nezinām, kā tas ir – atrast sevi. Bieži nesaprotamu iemeslu dēļ sāpinām tos, kuri mūsos ir saskatījuši savu pazudušo pusi. 

Tas nav labs attaisnojums, bet tas ir pietiekams, lai mēģinātu saprast. Mēģinātu saprast, kā tas ir – maldīties un sevi neatrast. Meklēt, meklēt un vēlreiz meklēt. Nezaudēt ticību sev, pat tad, kad tā jau ir pazudusi. Lai spētu pa īstam mīlēt, ir jāsāk ar sevi. Ar mīlestību pret sevi. Ko gan var izdarīt cilvēks, kurš ir pazudis un nespēj atrast ceļu atpakaļ?
“In my dark times, baby this is all I could be, only my mother could love me for me”

Life as we know it

Solis turp vai solis atpakaļ. Pieaugušo dzīve balstās uz lēmumiem un nepareizām izvēlēm. Vienā mirklī izvēle šķiet ideāla attiecīgajā situācijā, bet jau nākamajā mirklī saprotam, ka esam aizšāvuši greizi. Kā tas nākās, ka bērnu dienu smagākā izvēle bija ar kuru lelli spēlēties, bet jau pēc gadiem 10 mums ir jāpieņem lēmumi, kas var izšķirt visu mūsu dzīvi? Kāpēc tas ir tik sarežģīti?

Atceros, ka bērnībā bija ļoti svarīgi, lai visas lelles gulētu blakus, bet tad pašai vietas nepietika. Tad nu nācās kādu atstāt aiz borta, bet kuru? Pietika ar piecām minūtēm un ideja bija skaidra. Lielākā, jo tā aizņem visvairāk vietas!

Žēl, ka tagad, domājot par nākotnes izvēlēm un spriedumiem, nevar tik loģiski izsecināt – hei, lielākā problēma neietilpst manā galvā. Tad nu ņemšu viņu ārā un domāšu par to citu dienu. Kā saka Skārleta no “Vējiem līdzi” – “Par to es domāšu rīt! Jā, par to es noteikti domāšu rīt!” Diemžēl šādu attieksmi saglabāt visu mūžu nevar.

Mums nākas piespiesties un izdarīt šo izšķirošo soli, kas vai nu pārvērtīs mūsu dzīvi ellē vai mainīs tikai cilvēku attieksmi un redzējumu. Vai ir vērts paļauties un riskēt? To mēs varam pateikt tikai katrs pats, jo izvēle ietekmēs tikai mūs. Varbūt vēl kādu. Kas to lai zina.

Par aktieriem un personībām

Aktieris Zigurds Neimanis ir teicis,„ja cilvēkam, kurš pats nav aktieris, jautātu, kas tad īsti ir aktieris, viņš teiktu, ka tas ir tāds ļoti atvērts un brīvs cilvēks”, kas lielākoties arī ir taisnība, tomēr viedokļi ir dažādi.

Man kā 1/3 aktrises arī ir savs viedoklis. Manuprāt, uz pasaules ir divu veidu aktieri. Vieni, kas mīl to, ko viņi dara un otri, tie sarežģītie aktieri.

Pirmie aktieri ir interesanti ļaudis. Tie ir cilvēki, kas jau bērnībā ar māsām un brāļiem vai paši ar sevi spēlēja „lielveikalos” vai „mājās.” Cilvēki, kas jau kopš bērnības ir iemīļojuši iejusties citu cilvēku tēlos, kas mīl citus smīdināt ar savām pārvērtībām un nokaitināt ar teatrālajiem izlēcieniem. Protams, pati aktiera būtība ir par iejušanos citu tēlos, bet runa jau ir par to, vai viņi to dara tāpēc, ka viņiem tas patīk, vai tāpēc, ka tas ir vienīgais veids, kā no sevis aizbēgt.

Un šeit mēs esam pietuvojušies sarežģītajiem aktieriem. Kā gan vēl lai cilvēks aizbēg no sevis, ja nav kur iet? Kā lai aizbēg no tā, kas tu esi, ja mainīties nav iespējams?

Tieši tā. Ar lomu spēlēm.

Sarežģīto aktieru uz zemes nav nemaz tik daudz, cik man ir nācies sastapt. Šie cilvēki prot prasmīgi slēpties, tieši tāpēc jau viņi ir aktieri. Sarežģītie aktieri ir cilvēki, kas nav atraduši izeju, lai aizbēgtu no tā, kas viņi ir patiesībā, tāpēc viņi mieru rod citu tēlos. Ir taču pavisam vienkārši uzkāpt uz skatuves un spēlēt laimīgu cilvēku, analizēt laimīga cilvēka raksturu un izlikties, ka tad, kad būs jākāpj nost no skatuves, viss turpināsies, dzīve būs lieliska.

Bet tā nav. Tieši tāpēc šie cilvēki ir atraduši sevi tur, kur viņi ir. Un tas nav tāpēc, ka viņi mīlētu teātri vai tāpēc, ka viņiem tas padotos. Tas ir tāpēc, ka citur viņi nespēj aiziet. Skatuve ir vienīgā vieta, kur viņiem ir dota iespēja nedomāt par to, kāds viņš ir patiesībā.

Ir cilvēki un tad ir aktieri, kas ar savām aktierspēlēm, garastāvokļu maiņām, jocīgo redzējumu un uzvedību ir tik sarežģīti, ka nezinu, vai viņus var skaitīt pie cilvēkiem.

Protams, tas ir tikai mans redzējums, jo cik cilvēku, tik viedokļu, bet kaut kāda iemesla pēc, es ticu tam, ko es saku.

Jo tā reiz jau ir noticis

Istabā bija drēgns un auksts. Ja cītīgi ieskatījās, pie palodzes varēja pamanīt, kā vieglajā vējā, kas plūda no loga šķirbas, šūpojās aizkari. Brīdi uz tiem skatījusies, es nodrebinājos. Kā jau katru nakti, es nespēju aizmigt.

“Brāli?”

“Nu?” atsaucās īgna balss kaut kur no segu dzīlēm.

“Kā tu aizmiedz?”

“Ko?” balss izklausījās mazliet skaidrāka.

“Es domāju.. Ko tu dari, lai aizmigtu?”

“Es? Es.. Es nezinu. Es domāju.” nu jau balss atradās virs segām, tātad brālis bija izbāzis galvu laukā, tikai, lai atbildētu uz manu jautājumu. Iespējams, viņš vienkārši apjuka, tāpēc droši vien gribēs zināt, kas mani tramda nakts vidū. Vai arī vienkārši gribēs mani pakaitināt par manām aplamajām domām. Dažreiz brāļi tā dara.

“Par ko tu domā?”

“Es nezinu. Par to, ko šodien redzēju. Kāpēc tas tevi interesē?”

“Ko tu šodien redzēji?” es ignorēju viņa jautājumu un mēģināju nepazaudēt savu domu pavedienu.

“Cilvēkus. Es redzēju daudz cilvēkus.” viņš atkrita spilvenos, izklausīdamies noguris, “Ej gulēt, Līna. Tu rīt nevarēsi piecelties.”

Pagāja minūtes. Iespējams, desmit, es nezinu, neskaitīju.

“Tomass?” mana balss nebija skaļāka par čukstu.

“Nu, kas ir?” jau atkal tā pati īgnā balss. Tātad es viņu pamodināju. Piedod.

“Vai tie bija laimīgi cilvēki?”

“Kā lai es to zinu?” viņš atrūca, atkal būdams zem segas.

“Nu, vai viņi smaidīja?” nezinu kāpēc, bet pēkšņi šis jautājums man šķiet svarīgāks par visu, ko jebkad esmu uzdevusi. Un es uzdodu daudz jautājumus, kā jau mazām meitenēm pieklājas. Bet šis.. Šis likās svarīgāks par citiem.

“Līna, man likās ka tu jau zini, ka cilvēka laime neslēpjas tajā, vai viņš smaida vai ne,” pēkšņi Tomass izklausījās pēc dzīves nomocīta vecīša, “Ikdienā man paiet garām desmitiem cilvēku. Daži smaida, daži ne. Cilvēks, kurš smaida, dziļi sirdī var būt nelaimīgs, bet viņš smaida, jo negrib to izrādīt citiem. Turpretī cilvēks, kurš izskatās drūms, iespējams, ir vienkārši noraizējies. Tās ir ikdienas maskas, ko cilvēki uzklāj uz savas sejas, lai izvairītos no liekiem jautājumiem. Mums katram tāda ir.”

Pagāja brīdis, kamēr es spēju šo informāciju saprast. Maskas? Kāpēc cilvēkam vajag masku? Kāpēc mēs visi nevaram būt patiesi? Kāpēc mēs slēpjam emocijas? Jautājumi riņķoja mana galvā, bet es izvēlējos vienu, vissvarīgāko tajā brīdī.

“Brāli, vai tu esi laimīgs?”

Tomass iesmējās. “Uz pasaules vēl ir daudz lietas, ko tu nesaproti, Līna. Iespējams, tā ir labāk. Un jā, pašlaik es esmu laimīgs.” es viņa balsī jutu smaidu.

Tieši to es gribēju dzirdēt. Kad es izaugšu liela, es neslēpšu savas emocijas. Es smaidīšu, cik vien spēšu, lai cilvēki redzētu, cik laimīga es esmu. Ar šādu domu un smaidu uz lūpām, es iemigu.

Katram savs Jaunais gads.

Kāds īpašs cilvēks man teica, ka nav vajadzīgs Jaunais gads, lai kļūtu par labāku cilvēku. Pietiek ar apņemšanos.

Es tomēr sekošu masai, jo tikai gadu mijā mēs apzināmies, kas mums ir blakus, ko mēs vēlamies redzēt tur turpmāk un kas mums vienkārši krīt uz nerviem.

Runājot godīgi, 2014. gada beigas ir bijušas drausmīgas, vismaz man. Prāts atsakās domāt un atcerēties visus tos vārdus, kas šāvušies pāri šajos pāris mēnešos, jūtas ir drusku notrulinājušās, bet tāpēc jau ir Jaunais gads, lai visu vērstu uz labu. Lai gan šobrīd nekas nav mainījies. Jūtos tieši tāpat, kā brīdī, kad skatījos salūtu ļaužu ielenkumā. Vientuļa. Tajā brīdī domāju tikai par to, kāpēc viss nevarētu būt kā agrāk. Kupla ģimene ar daudz maziem ķipariem, kas skraida apkārt ar brīnumsvecītēm un bļaustās. Man pietrūkst viņu visu. Un pats sliktākais ir tas, ka tuvāko saikni esmu sabojājusi es pati. Esmu nogrūdusi malā cilvēku, kurš man ir visnepieciešamākais. Ar savu ietiepību, vēlmi mainīt cilvēkus, ar šīm liekajām domstarpībām. Un to es sapratu tikai tad, kad redzēju šo vienu cilvēku stāvam tajā pašā ļaužu pūlī tieši tādu pašu.

Vientuļu.

Dumji, ka mēs to apzināmies tikai tad, kad mums to iegrūž sejā. Ir jāmāk piedot un ir jāmāk atvainoties. Tieši to es gribu iemācīties šogad.

Piedod, brāli.

UKRAINE_2