Varbūt ne piecpadsmitais, bet Rīga – Sigulda gan

Cik dīvains patiesībā ir sabiedriskais transports. Tādi apmēram 20 cilvēki vienā maisā, savās domās un problēmās ieslīguši. Skatās kaut kur tālumā, cenšoties nenotvert kāda cita kautrīgo skatienu. Mulsi un neveikli, īpaši, ja vēl jāsēž blakus krēslos un nākas saskarties.

It kā svešs cilvēks, bet tomēr jūs vairāk kā stundu pavadat sēžot viens otra tuvumā, šaurā telpā, pārkāpjot visas privātās telpas robežas. Nesarunājoties. Pat nesaskatoties. Izliekoties, ka blakus ir tukša, bet neērta vieta. Vienīgais, kas jūs saista ir galamērķis un kāda vīrieša telefonsaruna, zvanot visiem radiem un draugiem un stāstot, ka šis kļuvis par vectēvu.

Tu it kā dzirdi, ka apkārt kāds mēģina iekārtoties, kaut ko raksta vai austiņās klausās mūziku, bet jūs tik un tā apejat jebkādu kontaktu. Katrs savā pasaulē.

Godīgi, es pat par šo neaizdomātos, ja, braucot mājās, pati nebūtu aizmirsusi austiņas. Bet pat cenšoties veidot kādu kontaktu, acu skatieni aizslīd garām. Vismaz man ir savas domas un blakussēdētājas mūzika, ko fonā, vēl bez “Vaļa, es esmu vectēvs. Šovakar iedzersim?” var klausīties.

Advertisements

A ko

Nu tā.

Fasten your seatbelts, grab a popcorn and mentally prepare yourself for a different story. Pirms pus gada viss bija slikti. Ārprāc, jūs pat nevarat iedomāties. Es teiktu, ka es biju tāda kā čaula ar tukšu vidu. Izklausīsies smieklīgi, bet es biju izcils piemērs tam, cik ļoti labi cilvēki var notēlot, ka viss ir kārtībā, kaut gan patiesībā viss drūp un brūk. Nejutu absolūti neko, emocijas biju aizmirsusi, zināju tikai, ka tādas eksistē. Biju vīlusies cilvēkos pārāk ļoti, nespēju samierināties un vienkārši pazudu. Kā saka, I had hit the rock bottom. Kaut gan citi to pamanīja, pagāja labs laiks, līdz pati apjautu, kas notiek un kāpēc. Un tad, protams, sapratu, ka kaut kas ir jādara lietas labā.

Cēlos, gāju un darīju.

Neordinārās situācijās jādomā neordināri lēmumi. Tad arī pieņēmu līdz šim lielāko savas dzīves lēmumu – braukt prom. Ne uz dzīvi, bet uz pāris mēnešiem, prom no visa, lai sakārtotu sevi un atgūtu kaut kādu stabilitāti. Protams, nebija plānots pirms aizbraukšanas satikt kādu, kas liktu pārdomāt aizbraukšanu divreiz, bet lēmums bija pieņemts, dokumenti nokārtoti, un pārbijusies, trīcošām rokām un atpakaļ neskatoties, kāpu lidmašīnā. Jūs pat nevarat iedomāties, kas un kā tas ir. Visu atstāt aiz muguras un sākt no jauna kā balta lapa.

Un ziniet?

Nereāli, bet nebija jau variantu. Roku rokā ar Adžu izkāpām siltajā Itālijā, nu jau kā Erasmus studentes, nezinot, ne kas mūs sagaida, ne kas jādara. Kādai tik ellei mums nenācās iet cauri. Protams, nekas jau vēl nav galā, bet jāatzīst, neticēju, ka izdosies. Tagad atskatoties atpakaļ man ir jāsmejas. Cik ļoti esam izaugušas pa šiem mēnešiem, cik daudz esam ieguvušas. Cik ļoti mūsu uzskati par dzīvi ir mainījušies. Es teiktu, jūtos, kā pavisam cits cilvēks. Nav nekā tāda, kas liktos neiespējams. Pat vismazākie sīkumi liek smaidīt, jo esmu iemācījusies novērtēt arī niekus. Zināšanas, ko esmu ieguvusi, cilvēki, kurus esmu iepazinusi..

Jā, vēl arvien nākas vilties cilvēkos, jo, nu, tādi mēs esam, bet tas vairs nebiedē un nesāpina, drīzāk liek izprast, kāpēc ir tā, kā ir. Šis pat man liek smieties, jo, tak nav reāli, bet – jūtos pieaugusi. Un tad, protams, tā mazliet nomācošā, bet apskaidrojošā sajūta, ka apzinos, kam tad īsti pietrūkstu tur mājās un kam varbūt arī ne. It kā jau, kas ir pāris mēneši, bet tagad vismaz saprotu, kuri ir tie, kas uz palikšanu. Cilvēki Itālijā, gan arī tie, kas, tāpat kā mēs, vai nu no kaut kā bēg vai metas piedzīvojumos, liek saprast, cik patiesībā ir viegli būt laimīgam. Ir jāceļas, ir jāiet un jādara, un viss notiks pats no sevis. Jo viss ir atkarīgs tikai no manis.

Maijs

Šķiet, ka ir slikti. Ļoti slikti. Tie pāris cilvēki, ko uzskatīji par sevis paša sastāvdaļu aizgāja. Pazuda. Novērsās. Sauc, kā gribi. Ne jau viens vien, bet vairāki. Pat teiktu visi. Pat tie, kuri, kā likās, nemaz nevar aiziet, jo vienmēr gribot negribot ir ar tevi.

Bet tajā brīdī, kad saproti, ka vairs nav neviena tik tuva, sauc to, kurš vienmēr novērtēs un atsauksies pat vismelnākajos brīžos – sevi.
Jā, ir slikti. Jā, kādu laiku arī būs slikti. Bet lai cik vientuļi un sūdīgi tu nejustos, sevi nepazaudē. Vismaz tu pats nepazūdi. Gan nāks laiks, kad varēsi izrāpties no bedres, varbūt pat būs kāds, kas pametīs trepes un palīdzēs. Uz to gan nepaļaujies, jo, kas to lai zina, kādi cilvēki šajā pasaulē dzīvo.
Paļaujies uz sevi, domā par sevi un mīli sevi. Jo beigu beigās, kā tur bija.. Cilvēka ķermenis ir prāta templis? Vai nav vienalga. Esi sev, un tad arī pārējie būs. Ja tu to vēlēsies.

Tā man reiz kāds teica, bet varbūt pati sev tā teicu

Tas nav nekas, ja dažreiz jūties nomākts. Tas nav nekas, ja jūties nenovērtēts, viegli ievainojams vai gatavs padoties. Tas nav nekas, ja esi nogājis no sava ceļa un vairs nespēj atrast iestaigāto taku atpakaļ. Varbūt nemaz nevajag tikt atpakaļ. Varbūt jāsāk no jauna.

Mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir savas augšas un savas lejas, un mums jāpiedod sev, ja lejās jūtamies vientuļāki kā jebkad. Mēs mēdzam kļūdīties, pateikt kādu nepārdomātu vārd, un kādu tādā veidā sāpināt. Bet mēs esam tikai cilvēki.

Ir normāli meklēt sevi un neatrast. Neuztraucies. Kaut kad tas arī pāries. Kaut kad tu attapsies tur, kur tikai biji sapņojis nokļūt. Neviens veiksmīgs cilvēks nav nokļuvis tur, kur ir tagad, laimīgas sagadīšanās dēļ. Labi, piedod, ir daži tādi laimes krekliņā dzimušie, bet tie neesam mēs. Mēs esam tie, kas tiks cauri melnajam posmam, tie, kuri izcīnīs savu vietu un tie, par kuru darbiem runās vēl ilgi pēc tam. Galvenais, nenokar galvu.

Tu tiksi cauri.

Jā vai nē?

Vai Jūs maz esat aizdomājušies, cik maz mēs patiesībā saprotam un zinām par pasauli, kurā dzīvojam. It kā jau nekas tāds. Mēs nojaušam, kas esam, varbūt, ja paveicas, zinām, ko sagaidām no pasaules, varbūt pat zinām, par ko vēlamies kļūt. Bet, padomājot plašāk, kas notiek?

Mēs tiekam kontrolēti gan no ģimenes puses, gan no medijiem, gan no šīs pasaules, ko mēs it kā saprotam. Mēs tiekam iedzīti rāmjos jau sperot pirmos soļus izglītības sistēmā, gan arī pieaugot mēs vēl arvien tiekam kontrolēti. Kāpēc? Vai mēs pat varam ticēt paši savām domām, kas jau no sākta gala ir tikušas iegrozītas vēlamajā virzienā?

Mums šķiet, ka esam gudri, mums šķiet, ka daram labu, mēs it kā mīlam, bet kā ir patiesībā? Mums šķiet, ka zinām, ko sagaidīt no cilvēkiem, ka saprotam, ko viņi domā vai jūt, bet tā ir tikai iztēle. Patiesībā mēs itin neko nezinām. Mēs nezinām ne to, kas notiek apkārt, ne to, ko paši jūtam. Mēs esam tikai figūriņas kādā lielākā spēlē, par kuras noteikumiem un iznākumu neesam spējīgi lemt vai pat domāt. 

Padomājot plašāk, mēs pat nezinām, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Kur nu vēl domāt par to, kas īsti mēs esam un kāda ir mūsu nozīme šajā spēlē. Mēs tikai dzīvojam pēc nolikuma, kā vajadzētu dzīvot. Nejau tāpēc, ka mēs zinātu kāpēc, bet gan tāpēc, ka tā, redz, vajagot. Mēs nezinām cilvēku rīcības iemeslus, visdrīzāk viņi paši nemaz nezina. 

Varbūt es mazliet pārspīlēju, bet Jums jāatzīst, ka kaut kāda daļa taisnības man tomēr ir. Protams, ir tie cilvēki, tie mierīgie, nosvērtie cilvēki, kuriem viss jau ir pateikts priekšā vai kuri paši jau ir tik stabili, ka zina itin visu, kas un kā, bet tādi ir retums. Un tie neesam mēs.

Mazliet pat žēl paliek padomājot, cik maz mēs viens par otru zinām. Bet tāda laikam ir tā dzīve, ne? Jāmēģina sisties cauri, kamēr varēsim izsisties cauri šīs spēles čaulai, lai paši varētu lemt par sevi un savu dzīvi.

Tad ir vai nav?

Ir šie lūzuma punkti. Kad tev šķiet, ka melnā līnija jau ir sabiezējusi, melna, melna. Un tad tā vienkārši pārlūst, un tu saproti, ka var būt vēl trakāk. Nekad vistrakākajos murgos tu neesi iedomājies, ka varētu tur nokļūt. Un tu saproti, ka tev vairs nav izvēles.

 “Tev tiešām vairs nav izvēles”.

It kā jau tu vari cīnīties un kārpīties atpakaļ, jo kaut kas vēl tevī iekšā ir, bet nepietiekami. Tev vairs nav spēka. Nav spēka, lai pretotos. Nav spēka, lai turpinātu. Tu saproti, ka esi apstājies un tur arī paliksi. Lai kā tu negribētu. Bet tu vienkārši vairs nevari. Jo tev nav izvēles.

Visums vai klusums, es nezinu.

Vai mēs vēl protam izbaudīt klusumu? Maigo, saudzīgo klusumu, kas mūs garīgi atjauno. Kas palīdz domāt skaidrāk un saprast labāk. 

Man šķiet, ka sabiedrība jau ir pieradusi pie trokšņa, pie burzmas, es pati, protams, arī, ka vairs nespēj pa īstam izbaudīt šo mieru. Mēs vēlamies apkārt cilvēkus, dārgas izklaides un skaļu mūziku, lai justos labāk. Mēs kliedzam un spiedzam, kad priecājamies. Tās pašas dusmas izrādam paceļot balsi. Mēs nesaprotam, ka klusums ir daudz spēcīgāks.

Jo tikai klusumā mēs pamanam paši sevi, savu būtību. Mūsu maņas saasinās. Mēs varam dzirdēt sienāžu sanēšanu, vēja svaigo elpu un pasaules sirdspukstus. Mēs spējam domāt skaidri, saprast lietu būtību, atrast labo un slikto.

 Klusums dziedē, bet daudzi šīs zāles ir aizlaiduši vējā, jo vairs neprot klusumā. Tas ir saprotami,  bet dažreiz nevajag aizmirst, cik labi tomēr ir apsēsties ar kafijas tasi pļavas vidū, lai sakļautos ar pasauli un klusumu