Varbūt ne piecpadsmitais, bet Rīga – Sigulda gan

Cik dīvains patiesībā ir sabiedriskais transports. Tādi apmēram 20 cilvēki vienā maisā, savās domās un problēmās ieslīguši. Skatās kaut kur tālumā, cenšoties nenotvert kāda cita kautrīgo skatienu. Mulsi un neveikli, īpaši, ja vēl jāsēž blakus krēslos un nākas saskarties.

It kā svešs cilvēks, bet tomēr jūs vairāk kā stundu pavadat sēžot viens otra tuvumā, šaurā telpā, pārkāpjot visas privātās telpas robežas. Nesarunājoties. Pat nesaskatoties. Izliekoties, ka blakus ir tukša, bet neērta vieta. Vienīgais, kas jūs saista ir galamērķis un kāda vīrieša telefonsaruna, zvanot visiem radiem un draugiem un stāstot, ka šis kļuvis par vectēvu.

Tu it kā dzirdi, ka apkārt kāds mēģina iekārtoties, kaut ko raksta vai austiņās klausās mūziku, bet jūs tik un tā apejat jebkādu kontaktu. Katrs savā pasaulē.

Godīgi, es pat par šo neaizdomātos, ja, braucot mājās, pati nebūtu aizmirsusi austiņas. Bet pat cenšoties veidot kādu kontaktu, acu skatieni aizslīd garām. Vismaz man ir savas domas un blakussēdētājas mūzika, ko fonā, vēl bez “Vaļa, es esmu vectēvs. Šovakar iedzersim?” var klausīties.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s