A ko

Nu tā.

Fasten your seatbelts, grab a popcorn and mentally prepare yourself for a different story. Pirms pus gada viss bija slikti. Ārprāc, jūs pat nevarat iedomāties. Es teiktu, ka es biju tāda kā čaula ar tukšu vidu. Izklausīsies smieklīgi, bet es biju izcils piemērs tam, cik ļoti labi cilvēki var notēlot, ka viss ir kārtībā, kaut gan patiesībā viss drūp un brūk. Nejutu absolūti neko, emocijas biju aizmirsusi, zināju tikai, ka tādas eksistē. Biju vīlusies cilvēkos pārāk ļoti, nespēju samierināties un vienkārši pazudu. Kā saka, I had hit the rock bottom. Kaut gan citi to pamanīja, pagāja labs laiks, līdz pati apjautu, kas notiek un kāpēc. Un tad, protams, sapratu, ka kaut kas ir jādara lietas labā.

Cēlos, gāju un darīju.

Neordinārās situācijās jādomā neordināri lēmumi. Tad arī pieņēmu līdz šim lielāko savas dzīves lēmumu – braukt prom. Ne uz dzīvi, bet uz pāris mēnešiem, prom no visa, lai sakārtotu sevi un atgūtu kaut kādu stabilitāti. Protams, nebija plānots pirms aizbraukšanas satikt kādu, kas liktu pārdomāt aizbraukšanu divreiz, bet lēmums bija pieņemts, dokumenti nokārtoti, un pārbijusies, trīcošām rokām un atpakaļ neskatoties, kāpu lidmašīnā. Jūs pat nevarat iedomāties, kas un kā tas ir. Visu atstāt aiz muguras un sākt no jauna kā balta lapa.

Un ziniet?

Nereāli, bet nebija jau variantu. Roku rokā ar Adžu izkāpām siltajā Itālijā, nu jau kā Erasmus studentes, nezinot, ne kas mūs sagaida, ne kas jādara. Kādai tik ellei mums nenācās iet cauri. Protams, nekas jau vēl nav galā, bet jāatzīst, neticēju, ka izdosies. Tagad atskatoties atpakaļ man ir jāsmejas. Cik ļoti esam izaugušas pa šiem mēnešiem, cik daudz esam ieguvušas. Cik ļoti mūsu uzskati par dzīvi ir mainījušies. Es teiktu, jūtos, kā pavisam cits cilvēks. Nav nekā tāda, kas liktos neiespējams. Pat vismazākie sīkumi liek smaidīt, jo esmu iemācījusies novērtēt arī niekus. Zināšanas, ko esmu ieguvusi, cilvēki, kurus esmu iepazinusi..

Jā, vēl arvien nākas vilties cilvēkos, jo, nu, tādi mēs esam, bet tas vairs nebiedē un nesāpina, drīzāk liek izprast, kāpēc ir tā, kā ir. Šis pat man liek smieties, jo, tak nav reāli, bet – jūtos pieaugusi. Un tad, protams, tā mazliet nomācošā, bet apskaidrojošā sajūta, ka apzinos, kam tad īsti pietrūkstu tur mājās un kam varbūt arī ne. It kā jau, kas ir pāris mēneši, bet tagad vismaz saprotu, kuri ir tie, kas uz palikšanu. Cilvēki Itālijā, gan arī tie, kas, tāpat kā mēs, vai nu no kaut kā bēg vai metas piedzīvojumos, liek saprast, cik patiesībā ir viegli būt laimīgam. Ir jāceļas, ir jāiet un jādara, un viss notiks pats no sevis. Jo viss ir atkarīgs tikai no manis.

Advertisements

One thought on “A ko

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s