Maijs

Šķiet, ka ir slikti. Ļoti slikti. Tie pāris cilvēki, ko uzskatīji par sevis paša sastāvdaļu aizgāja. Pazuda. Novērsās. Sauc, kā gribi. Ne jau viens vien, bet vairāki. Pat teiktu visi. Pat tie, kuri, kā likās, nemaz nevar aiziet, jo vienmēr gribot negribot ir ar tevi.

Bet tajā brīdī, kad saproti, ka vairs nav neviena tik tuva, sauc to, kurš vienmēr novērtēs un atsauksies pat vismelnākajos brīžos – sevi.
Jā, ir slikti. Jā, kādu laiku arī būs slikti. Bet lai cik vientuļi un sūdīgi tu nejustos, sevi nepazaudē. Vismaz tu pats nepazūdi. Gan nāks laiks, kad varēsi izrāpties no bedres, varbūt pat būs kāds, kas pametīs trepes un palīdzēs. Uz to gan nepaļaujies, jo, kas to lai zina, kādi cilvēki šajā pasaulē dzīvo.
Paļaujies uz sevi, domā par sevi un mīli sevi. Jo beigu beigās, kā tur bija.. Cilvēka ķermenis ir prāta templis? Vai nav vienalga. Esi sev, un tad arī pārējie būs. Ja tu to vēlēsies.