Jā vai nē?

Vai Jūs maz esat aizdomājušies, cik maz mēs patiesībā saprotam un zinām par pasauli, kurā dzīvojam. It kā jau nekas tāds. Mēs nojaušam, kas esam, varbūt, ja paveicas, zinām, ko sagaidām no pasaules, varbūt pat zinām, par ko vēlamies kļūt. Bet, padomājot plašāk, kas notiek?

Mēs tiekam kontrolēti gan no ģimenes puses, gan no medijiem, gan no šīs pasaules, ko mēs it kā saprotam. Mēs tiekam iedzīti rāmjos jau sperot pirmos soļus izglītības sistēmā, gan arī pieaugot mēs vēl arvien tiekam kontrolēti. Kāpēc? Vai mēs pat varam ticēt paši savām domām, kas jau no sākta gala ir tikušas iegrozītas vēlamajā virzienā?

Mums šķiet, ka esam gudri, mums šķiet, ka daram labu, mēs it kā mīlam, bet kā ir patiesībā? Mums šķiet, ka zinām, ko sagaidīt no cilvēkiem, ka saprotam, ko viņi domā vai jūt, bet tā ir tikai iztēle. Patiesībā mēs itin neko nezinām. Mēs nezinām ne to, kas notiek apkārt, ne to, ko paši jūtam. Mēs esam tikai figūriņas kādā lielākā spēlē, par kuras noteikumiem un iznākumu neesam spējīgi lemt vai pat domāt. 

Padomājot plašāk, mēs pat nezinām, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Kur nu vēl domāt par to, kas īsti mēs esam un kāda ir mūsu nozīme šajā spēlē. Mēs tikai dzīvojam pēc nolikuma, kā vajadzētu dzīvot. Nejau tāpēc, ka mēs zinātu kāpēc, bet gan tāpēc, ka tā, redz, vajagot. Mēs nezinām cilvēku rīcības iemeslus, visdrīzāk viņi paši nemaz nezina. 

Varbūt es mazliet pārspīlēju, bet Jums jāatzīst, ka kaut kāda daļa taisnības man tomēr ir. Protams, ir tie cilvēki, tie mierīgie, nosvērtie cilvēki, kuriem viss jau ir pateikts priekšā vai kuri paši jau ir tik stabili, ka zina itin visu, kas un kā, bet tādi ir retums. Un tie neesam mēs.

Mazliet pat žēl paliek padomājot, cik maz mēs viens par otru zinām. Bet tāda laikam ir tā dzīve, ne? Jāmēģina sisties cauri, kamēr varēsim izsisties cauri šīs spēles čaulai, lai paši varētu lemt par sevi un savu dzīvi.

Tad ir vai nav?

Ir šie lūzuma punkti. Kad tev šķiet, ka melnā līnija jau ir sabiezējusi, melna, melna. Un tad tā vienkārši pārlūst, un tu saproti, ka var būt vēl trakāk. Nekad vistrakākajos murgos tu neesi iedomājies, ka varētu tur nokļūt. Un tu saproti, ka tev vairs nav izvēles.

 “Tev tiešām vairs nav izvēles”.

It kā jau tu vari cīnīties un kārpīties atpakaļ, jo kaut kas vēl tevī iekšā ir, bet nepietiekami. Tev vairs nav spēka. Nav spēka, lai pretotos. Nav spēka, lai turpinātu. Tu saproti, ka esi apstājies un tur arī paliksi. Lai kā tu negribētu. Bet tu vienkārši vairs nevari. Jo tev nav izvēles.