Visums vai klusums, es nezinu.

Vai mēs vēl protam izbaudīt klusumu? Maigo, saudzīgo klusumu, kas mūs garīgi atjauno. Kas palīdz domāt skaidrāk un saprast labāk. 

Man šķiet, ka sabiedrība jau ir pieradusi pie trokšņa, pie burzmas, es pati, protams, arī, ka vairs nespēj pa īstam izbaudīt šo mieru. Mēs vēlamies apkārt cilvēkus, dārgas izklaides un skaļu mūziku, lai justos labāk. Mēs kliedzam un spiedzam, kad priecājamies. Tās pašas dusmas izrādam paceļot balsi. Mēs nesaprotam, ka klusums ir daudz spēcīgāks.

Jo tikai klusumā mēs pamanam paši sevi, savu būtību. Mūsu maņas saasinās. Mēs varam dzirdēt sienāžu sanēšanu, vēja svaigo elpu un pasaules sirdspukstus. Mēs spējam domāt skaidri, saprast lietu būtību, atrast labo un slikto.

 Klusums dziedē, bet daudzi šīs zāles ir aizlaiduši vējā, jo vairs neprot klusumā. Tas ir saprotami,  bet dažreiz nevajag aizmirst, cik labi tomēr ir apsēsties ar kafijas tasi pļavas vidū, lai sakļautos ar pasauli un klusumu

Ieteikums

Turi aiz rokas un nelaid vaļā. Pat, ja spirinās un rūc, neļauj aiziet, ja zini, ka tā būs kļūda. Turi cieši un sargā, jo, ja arī aizbēgs, bez tevis pazudīs un apmaldīsies. Kad nokritīs iedomātās pasaules brilles un izzudīs ilūzijas, tikai tad sapratīs, kā vajadzēja darīt un kā ne. Turi viņu cieši. Nu, nelaid vaļā. Uzticies sev un saviem instinktiem. Ļauj pārdomāt, izdomāt, apsvērt, bet turi rokas stiepiena attālumā. Nu, lūdzu, nelaid vaļā. Nu, neļauj aiziet, ja zini, ka līdz ar viņu aiziet arī tava pasaule. Dari to sevis dēļ.