Jo tā reiz jau ir noticis

Istabā bija drēgns un auksts. Ja cītīgi ieskatījās, pie palodzes varēja pamanīt, kā vieglajā vējā, kas plūda no loga šķirbas, šūpojās aizkari. Brīdi uz tiem skatījusies, es nodrebinājos. Kā jau katru nakti, es nespēju aizmigt.

“Brāli?”

“Nu?” atsaucās īgna balss kaut kur no segu dzīlēm.

“Kā tu aizmiedz?”

“Ko?” balss izklausījās mazliet skaidrāka.

“Es domāju.. Ko tu dari, lai aizmigtu?”

“Es? Es.. Es nezinu. Es domāju.” nu jau balss atradās virs segām, tātad brālis bija izbāzis galvu laukā, tikai, lai atbildētu uz manu jautājumu. Iespējams, viņš vienkārši apjuka, tāpēc droši vien gribēs zināt, kas mani tramda nakts vidū. Vai arī vienkārši gribēs mani pakaitināt par manām aplamajām domām. Dažreiz brāļi tā dara.

“Par ko tu domā?”

“Es nezinu. Par to, ko šodien redzēju. Kāpēc tas tevi interesē?”

“Ko tu šodien redzēji?” es ignorēju viņa jautājumu un mēģināju nepazaudēt savu domu pavedienu.

“Cilvēkus. Es redzēju daudz cilvēkus.” viņš atkrita spilvenos, izklausīdamies noguris, “Ej gulēt, Līna. Tu rīt nevarēsi piecelties.”

Pagāja minūtes. Iespējams, desmit, es nezinu, neskaitīju.

“Tomass?” mana balss nebija skaļāka par čukstu.

“Nu, kas ir?” jau atkal tā pati īgnā balss. Tātad es viņu pamodināju. Piedod.

“Vai tie bija laimīgi cilvēki?”

“Kā lai es to zinu?” viņš atrūca, atkal būdams zem segas.

“Nu, vai viņi smaidīja?” nezinu kāpēc, bet pēkšņi šis jautājums man šķiet svarīgāks par visu, ko jebkad esmu uzdevusi. Un es uzdodu daudz jautājumus, kā jau mazām meitenēm pieklājas. Bet šis.. Šis likās svarīgāks par citiem.

“Līna, man likās ka tu jau zini, ka cilvēka laime neslēpjas tajā, vai viņš smaida vai ne,” pēkšņi Tomass izklausījās pēc dzīves nomocīta vecīša, “Ikdienā man paiet garām desmitiem cilvēku. Daži smaida, daži ne. Cilvēks, kurš smaida, dziļi sirdī var būt nelaimīgs, bet viņš smaida, jo negrib to izrādīt citiem. Turpretī cilvēks, kurš izskatās drūms, iespējams, ir vienkārši noraizējies. Tās ir ikdienas maskas, ko cilvēki uzklāj uz savas sejas, lai izvairītos no liekiem jautājumiem. Mums katram tāda ir.”

Pagāja brīdis, kamēr es spēju šo informāciju saprast. Maskas? Kāpēc cilvēkam vajag masku? Kāpēc mēs visi nevaram būt patiesi? Kāpēc mēs slēpjam emocijas? Jautājumi riņķoja mana galvā, bet es izvēlējos vienu, vissvarīgāko tajā brīdī.

“Brāli, vai tu esi laimīgs?”

Tomass iesmējās. “Uz pasaules vēl ir daudz lietas, ko tu nesaproti, Līna. Iespējams, tā ir labāk. Un jā, pašlaik es esmu laimīgs.” es viņa balsī jutu smaidu.

Tieši to es gribēju dzirdēt. Kad es izaugšu liela, es neslēpšu savas emocijas. Es smaidīšu, cik vien spēšu, lai cilvēki redzētu, cik laimīga es esmu. Ar šādu domu un smaidu uz lūpām, es iemigu.

Advertisements

Katram savs Jaunais gads.

Kāds īpašs cilvēks man teica, ka nav vajadzīgs Jaunais gads, lai kļūtu par labāku cilvēku. Pietiek ar apņemšanos.

Es tomēr sekošu masai, jo tikai gadu mijā mēs apzināmies, kas mums ir blakus, ko mēs vēlamies redzēt tur turpmāk un kas mums vienkārši krīt uz nerviem.

Runājot godīgi, 2014. gada beigas ir bijušas drausmīgas, vismaz man. Prāts atsakās domāt un atcerēties visus tos vārdus, kas šāvušies pāri šajos pāris mēnešos, jūtas ir drusku notrulinājušās, bet tāpēc jau ir Jaunais gads, lai visu vērstu uz labu. Lai gan šobrīd nekas nav mainījies. Jūtos tieši tāpat, kā brīdī, kad skatījos salūtu ļaužu ielenkumā. Vientuļa. Tajā brīdī domāju tikai par to, kāpēc viss nevarētu būt kā agrāk. Kupla ģimene ar daudz maziem ķipariem, kas skraida apkārt ar brīnumsvecītēm un bļaustās. Man pietrūkst viņu visu. Un pats sliktākais ir tas, ka tuvāko saikni esmu sabojājusi es pati. Esmu nogrūdusi malā cilvēku, kurš man ir visnepieciešamākais. Ar savu ietiepību, vēlmi mainīt cilvēkus, ar šīm liekajām domstarpībām. Un to es sapratu tikai tad, kad redzēju šo vienu cilvēku stāvam tajā pašā ļaužu pūlī tieši tādu pašu.

Vientuļu.

Dumji, ka mēs to apzināmies tikai tad, kad mums to iegrūž sejā. Ir jāmāk piedot un ir jāmāk atvainoties. Tieši to es gribu iemācīties šogad.

Piedod, brāli.

UKRAINE_2