Kad pagātne sastopas ar tagadni un nākotni

Kaut manām rokām pietiktu spēka, lai izlabotu savas pagātnes kļūdas. Kaut man būtu burvju nūjiņa ar ko tās dzēst un tapt brīvai no tām. Man pietiktu kaut vai ar smadzenēm, lai es tādas nemaz nepieļautu. Bet nē, man nav spēju, man nav nūjiņas, man nav arī smadzeņu.
Man ir tikai nožēla, ar ko nepietiek, lai es spētu tikt brīva. Nožēla, kas neliek justies labāk. Nožēla, kas nepadara dzīvi vieglāku. Es varu stundām ilgi blenzt griestos un nožēlot, bet nekas tāpat nemainīsies. Kas izdarīts, izdarīts.
Bet, ak, kaut es spētu. Es izdzēstu visu, kas tevi jebkad ir sāpinājis tikai tāpēc, lai tu saprastu, ka es nožēloju. Es izdzēstu visu un atstātu vietu tikai tev. Bet es nespēju.
Piedod.

Netici nevienam no mums, ej savu ceļu.

Cilvēki mēdz teikt, ka nekas nenotiek bez iemesla. Jebkur, jebkad, jebkas, ko mēs daram, ir likteņa pirksts. Notikumi un attiecības izjūk, cilvēki pazūd, tas viss esot liktenis.
Nē.
Es tam neticu.
Mēs paši veidojam sevi un savu nākotni. Mēs esam liktenis. Mēs varam domāt, ka kļūsim par advokātiem, juristiem vai biznesmeņiem, iestāsimies skolās un atradīsim labu darbu, bet tik pat labi varam arī pēkšņi pārdomāt, kļūt par astronoutiem un attapties kosmosā. Un liktenim ar to nebūs it nekādas daļas. Tā ir mūsu izvēle.
Līdzīgi ir ar attiecībām. Tās neizjūk tāpēc, ka liktenis tā lēma. Tās izjūk tāpēc, ka cilvēki piekūst censties vai arī saprot, ka nav jēgas. Mēs nedrīkstam domāt, ka liktenis ir tas, kas mūs virza. Mēs esam tie, kas izdara izvēles, pieļauj kļūdas un mācās no tām. Mēs veidojam paši sevi.
Es nenokritu tāpēc, ka tā vēlējās liktenis, es nokritu, jo neskatījos uz priekšu.