Izstaigātas kurpes un aizmirsti ceļi

Tu staigā pa pazīstamajām ielām, mīļajām un ne tik mīļajām vietām un saproti, ka tev vairs nav, kur iet. Tu centies atrast sevi, būt kaut kur, kur tu justos piederīgs, gaidīts vai īsts. Šādi tu ej pa vecpilsētu, pazīstamajiem parkiem, meža nomalēm un takām. Līdz tu apstājies un saproti, ka visas vietas ir saistītas ar kādu cilvēku. Tas koks, pie kura tu pirmo reizi skūpstījies, soliņš, uz kura tu skatījies zvaigznēs un meklēji lielākos zvaigznājus, ceļš, uz kura pirmo reizi nobrāzi ceļus. Pat tā vāze vairs nedod mieru, kur būtu vieta tikai tev un tavām domām. Visur klāt nāk atmiņas un emocijas. Citas labas, citas sliktas. Bet nekur tu nevari aiziet un sajusties kā balta papīra lapa – jauna, bez jebkādas pagātnes. Tā velkas tev no aizmugures.
Viss liekas jau reiz izmantots un vecs.
Nolietots.

Advertisements

Apaļa pasaule

Es sēžu viena pati savā miera ostā, kur putnu čalas un skaista mūzika ir viss, kas man ir. Un domāju. Es domāju par dzīvi, par lietām, pie kurām esmu pieradusi un kuras pat neesmu ievērojusi. Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā mani raksti ir bijuši vienkārši pārāk negatīvi, jā, to arī es pamanīju. Pat nebiju ievērojusi, kā pasaule šajā laikā bija izmainījusies. Cik skaista tā ir palikusi tikai dažu nedēļu laikā. Cik skaists ir viss, kas mums ir apkārt, ko mēs nemaz neesam ievērojuši.

Nu jau es stāvu uz laipiņas un baroju pīles. Viena pati. Bet laimīga. Es ievēroju, cik skaisti zāle kustas vieglajā vasaras vējā. Cik mākoņi ir skaisti, kad tie stāv uz vietas un skatās uz mums no augšas. 

Šādos brīžos pazūd jebkāda vēlme domāt par laiku, par nākotni, par lietām, kas nedod mieru naktīs. Šādi stāvot un vērojot apkārtni, es saprotu, cik mēs esam bagāti. Cik daudz mums visa kā ir! Mums ir pasaule, kas pieder mums. Mums ir gadi un stundas, ko piepildīt ar laimīgām sejām, skaistu mūziku un mīlestību. Mums ir dzīve. Un tā ir mūsu bagātība. Mums ir sirds krūtīs, kas pukst mūsu ritmā, mums ir acis, kas ierauga visu, kurā esam spējīgi iemīlēties. Mums ir rokas un kājas. Kāpēc gan lai mēs nevarētu visu nomest un skriet, rokas metot gaisā? Skriet, kur vien vēlamies. Neapstāties. Elpot ar pilnu krūti un nekad nepārstāt. 

Mēs esam bagāti jau piedzimstot. Bagāti ar visu to, ko Dievs mums ir devis un ko nespējam novērtēt. 

Es apsēžos uz galda un turpinu skatīties apkārt. Kā pirmo reizi ieraudzījusi pasauli, to visu skaistumu, kas mums ir dots. Tā ir laime – apzināties, cik bagāti, cik skaisti un pārpildīti mēs esam. Ieraudzīt to visu, ko mums ir devusi pasaule.

Publiskais piesārņojums

Slepeni skatieni, pārāk skaļi čuksti un apspiesti smiekli. Skatieni uz katra soļa, Tu virzies cauri cilvēku jūrai un saproti, ka ej cauri novērošanas kameru biezoknim. Tās ieraksta katru tavu soli, skatienu vai vārdu, lai to vēlāk atkārtotu un izanalizētu. Bet tā ir mūsdienu sabiedrība. Galvenais, lai būtu par ko runāt.

Galvenais, lai ir. 

Teikt  vārdus mirkļa uzplūdos, izkliegt lāstus, kuru nozīme nemaz nav zināma. Bet tā ir dzīve. Parasti cilvēki piedod, bet neviens jau īsti neaizmirst. Aizvainojums jau nepazūd. Tas sēž tevī un grauž no iekšpuses, saēd, jo kuru gan tas interesēs? Kurš gan klausīsies šajos suņu murgos, ja būs iespēja darīt jebko citu.

Sasodītā sabiedrība un tās uzskati.

Kas gan ir noticis? Kopš kura laika citu dzīve ir kļuvusi interesantāka par savu vienīgo?

 

Bet varbūt tā nemaz nav sabiedrības vaina, bet gan paša cilvēka problēma. Varbūt mēs paši esam visa ļaunā sakne, lai arī kā mēs to gribētu noliegt. Varbūt mēs esam tie, kas vairo naidu un viltus mīlestību. Varbūt mums pašiem ir jāsāk ar sevi.

Varbūt man pašai ir jāsāk ar sevi.

Jāizgriež un jāaizmirst viss, kas bijis, viss ļaunais un sirdsapziņu kairinošais. Varbūt tā ir mana vaina. Varbūt es esmu tā, kas bojā dvēseles un lauž sirdis.

Katram cilvēkam esot savs uzdevums. Varbūt mans uzdevums ir būt tai, kas visu neskarto un skaisto atstāj salauztu, neglītu un nelietojamu. Varbūt es esmu tā, kurai uzdots pasaulē radīt ciešanas un sāpes. Es negribu tā, bet nezinu kā to apturēt. Varbūt savu uzdevumu es sapratu, kad pati tiku salauzta. Varbūt zināju to jau agrāk. 

Nemāku spriest.

Šādiem cilvēkiem arī jābūt pasaulē, jo kā gan mēs novērtēsim visu skaisto un labo, ja viss būs ideāls vienmēr? Piedodiet, ka tai ir jābūt man. Bet nav jau izvēles.

Virtuļi un maizītes jeb monologs par vīriešiem

Reiz sarunā ar kādu gudru cilvēku mēs nonācām pie savāda secinājuma.
Ir divu veidu vīrieši. Viens ir tas skaistais virtulis, ar tumšo glazūru, spēcīgo garšu un šokolādes bumbiņām, bet otrs ir parastā maizīte ar tukšo vidiņu.
Šajā sarunā mēs sapratām, ka, lai cik iekārojams, ideāls un salds nebūtu virtulis, nākamajā rītā tas jau būs sakaltis un negaršīgs. Turpretī maizīte saglabās savu silto un mīksto vidiņu, lai cik nepievilcīga būtu āriene.
Kur ir stāsta morāle? Tā ir pavisam vienkārša. Cilvēkiem nevajadzētu pakļauties mirkļa instinktam, kas dažreiz, protams, ir vajadzīgs un sasodīti kārdinošs, bet gan pieturēties pie kaut kā īsta un reāla. Kaut kā mājīga.
Kurš gan no rīta gribēs sev blakus ieraudzīt sakaltušu virtuli ar nolupušu glazūru, kad būs iespēja dabūt maizīti un siltu kafiju?
Es laikam mazliet aizrunājos par ēdienu. Piedodiet, bet tā nekad nevar būt par daudz, lai cik pilns ir kunģis.
Šodien es sapratu, ka izvēlēties virtuļus ir kaitīgi gan veselībai, gan arī nervu sistēmai, kā arī gremošanas sistēmai un, iespējams, pat sirdij, jo virtuļus nedrīkst pielaist par tuvu.
Tieši tas ir puišu-maizīšu pluss. Viņi ir ierasti, tāpēc arī vislabākie.