Man šeit vairs nav ko meklēt.

Agrāk es domāju, ka esmu piedzīvojusi un sapratusi, kā ir, kad sāp. Kad gribas izraut sirdi no krūtīm un nomest zemē.
Tagad es saprotu, ka nē.
Pilnībā.
Tagad es zinu, kā ir, kad sirdspuksti kļūst lieki. Kad sāp, bet tu nezini kur. Kad tava sirds ir vesela un pukst, bet šķiet nevajadzīga. Kad dvēsele ir izšķīdusi kā stikla lauskas. Kā pelni, kas vējā aizlido. Tāda ir mana dvēsele.
Pamesta.
Vientuļa.
Es jūtos pilnīgi tukša, nejūtu ne sāpes krūškurvī, ne sāpes galvā, ne sāpes rokās.
Tikai sirdi.
Tikai to vienīgo sirdi, kas man ir. Kuras ritms mainās. No sāpēm, kas mani ir apņēmušas. Tagad tiešām es vēlos to izraut un saplēst gabalos. Un aizmirst pasauli.
Aizmirst ciešanas.
Aizmirst visu, kas bijis.
Tieši tā, bijis.
Dzīve vairs nešķiet vajadzīga. Tā ir tukša. Nav vairs tās dzirksteles, kuras dēļ pasaule bija skaista. Kuras dēļ visa dzīve likās rožaina, bez ērkšķiem.
Tagad esmu tikai es.
Lauma VS World, haha.
Lieliski.
Tagad es saprotu, ko Ārija man centās pateikt, runājot par Ofēlijas lomu. Ofēlija jutās tā, it kā viņas dzīve un dvēsele aizlidotu. Tagad es saprotu, kā viņa jutās.
Salauzta.
Pilnībā.
Un tagad es esmu Ofēlija. Savā galvā, domās un rīcībās. Nekam vairs nav jēgas.
It nekam.
Viņš bija viss.
Bet tagad esmu tikai es. Pavisam viena. Un salauzta.
Nejūtīga.
Auksta.

Advertisements