Puķes un negaisa mākoņi

“Es apsēdos uz gultas malas un sapratu, ko vēlos. Es gribēju kliegt. Izkliegt visas pasaules problēmas, savas neveiksmes un aizvainojumus. Izkliegt visu, kas palicis neizrunāts. Es centos piecelties, bet rokas vēl arvien bija pieķēdētas, jo diemžēl es kliedzu un raustos katru nakti. Katru nakti es atrodu jaunus murgu nostūrus, kas naktīs mani aprij un ieskauj savā varā, jaunas bailes, kas nekad man nav piemitušas. Un tad es kliedzu, jo es baidos. Es baidos atkal palikt viena ar savām bailēm, kas uzglūn uzreiz, kā aizveru acis, no savām sajūtām un dilemmām, no nepadarīto darbu kaudzēm, no vientulības.
Es baidos.
Katrs cilveeks baidās, protams.
Bet šonakt kaut kas bija citādi. Es baidījos ļoti. Un kliedzu tik pat stipri. Mans ķermenis raustījās tik spēcīgi, ka rokas zem dzelžiem kļuva jēlas. Es kliedzu, līdz atnāca medmāsa.
Šeit medmāsa ir jauka. Viņa bieži maina puķes. Man patīk puķes. It īpaši dzeltenās. Tās atgādina vasaru un sauli.
Jā, es kliedzu un domāju par sauli. Par sauli un pasauli, kas nekad neatvērās virs manis, tikai vienmēr zem manis. Tā klupināja mani.
Bet medmāsa zināja.
Viņa saprata.
Viņa prata mani nomierināt, jo agrāk viņa bija tik pat jauna un sajukusi savās domās kā es.
Viņa zināja lietas.
Bet šonakt bija citādi. Es nenorimu. Kliedzu tik ilgi, līdz ne tikai rokas, bet arī rīkle bija jēla. Es baidījos. Pārāk ilgi grimu sevī, līdz nogrimu.
Kā titāniks.
Tā filma nav laba, neiesaku. Vienmēr neīstajā vietā iesmejos,  un tad medmāsas domā, ka esmu vēl vairāk jukusi.
Titāniks kliedza ar mani.
Līdz atnāca ārsts.
Viņš nebija viens.
Viņš nāca ar manu pagātni. Tā viņam sekoja kopā ar manām domām. Jutu, ka eksplodēšu. Lūdzu, lai viņš iet prom, jo redzēju, kā pagātne bija pielipusi pie viņa elkoņa.
Sarkana.
Neglīta.
Es lūdzos, bet viņš ignorēja.
Ārsts lika medmāsai iziet, lai arī kā medmāsa iebilda un lūdzās. Citas izvēles nebija. Es paliku viena savās domās pret pasauli un netaisnību tajā.
Ārsts izvilka adatu un dūra.
Dūra.
Un atkal dūra.
Daudz.
Reizes četras.
Bet es biju jau pieradusi. Manās vēnās bija vairāk miegazāļu nekā asiņu. Viņi vienkārši neredzēja citu risinājumu. Viņi nesaprata. Viņi neklausījās un viņi nezināja. Tāds bija viņu risinājums – durt, sāpināt, durt un izdurt.
Ar piekto reizi es neizturēju. Atslēdzos. Kā vienmēr.”
“Kas notika pēc tam?”
“Es pamodos. Tajās pašās četrās baltajās sienās. Un sākās tas pats. Nekas jau nemainās. Mainās tikai attieksme un cilvēki. Varbūt arī puķes, bet es ceru, ka vismaz tās nemainās. Man viņas patika.”

Advertisements

Par sapņiem un nedienām

Ir skumji, ka mēs nepiedzimstam par to, kas vēlamies būt. Ar skaistu uzvārdu, turīgu ģimeni un labiem gēniem. Ar nodrošinātu nākotni un laimi, ar augstāko aprindu cienīgām brīvdienām un  bezrūpību sejā. Tas būtu katra sapnis. Protams, to, kas nav piedzimuši laimes krekliņā.

Bet tāpēc mums ir dzīve.

Mums ir savas rokas un sava galva uz pleciem. Savas idejas par skaistu nākotni un dažādām iespējām pat ja tās ir ierobežotas. Mēs nedrīkstam baidīties sapņot, jo sapņi taču mēdz piepildīties. Lieli vai mazi – tas atkarīgs no mūsu uzdrīkstēšanās. Varbūt tie nav mērāmi banknotēs vai Austin Martin automašīnās, tomēr tie ir mūsu sapņi, kuri mums ir jāpiepilda. Un tam mums ir visa dzīve, lai pierādītu sevi pasaulei, neņemot vērā šķēršļus, kas ir un būs visur. Tam esam domāti mēs – lai cīnītos par saviem sapņiem un tos piepildītu.

Lai neizmirstu tos, pamostoties no rīta, bet gan ieraudzītu, uzreiz atverot acis.

Blakus.

Skaista dzīve

Vai tu zini, kā ir mīlēt kādu tik stipri, ka pilnīgi sāp?
Ka tu izklaidē sevi, ar atvērtām acīm sapņojot par tām vienīgajām lūpām, kas tik perfekti izliecas runājot, un veido to tik ļoti mīļo smaidu? Par tām acīm, kas dzirksteļo, kad uzlūko tevi? Par tām siltajām un spēcīgajām rokām, kas tik perfekti var tevi aptvert, samīļojot tevi?
Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka aiz ilgām gribi izraut sirdi no krūtīm, kaut arī redzēji viņu tikai pirms pāris stundām?
Vai tu kādreiz esi iemīlējusies tā, ka viņa nekad nepietiek?
Vai tev ir nācies iemīlēties tā, ka visa pasaule uzzied zem tavām kājām, ka tu redzi tikai viņu, domā tikai par viņu un vēlies tikai viņu?
Sajūta ir brīnišķīga. Ir grūti to uzrakstīt uz papīra, jo sajūtu ir par daudz.
Es lidoju un nezinu, kad kritīšu. Man šķiet, ka nekritīšu nekad. Mana sirds ir tik pilna mīlestības, ka es nezinu, ko iesākt. Es mīlu un jūtos mīlēta.
Cilvēki saka, ka labs nāk ar gaidīšanu. Es savu laimi arī sagaidīju. Un nesūdzos, jo mīlu. Ļoti.

Depresija, pavasaris un klusa murmināšana

Ja jūs zinātu, cik ļoti es esmu nogurusi no šī visa.

No šīs dzīves.

No atbildības un iespējām, kuras nedrīkst neizmantot. No nervu traucējumiem un sabrukumiem, no izmisumiem un steidzīgām, nepārdomātām rīcībām. No strīdiem, protams, kas ir uz katra stūra, jo nekur neviens nav laimīgs.

Nekur.

Dažreiz šī visa vienkārši ir par daudz. Esmu piekususi lūgties, esmu piekususi sisties uz augšu kur es itin neko nevaru sasniegt, piekususi censties un pierādīt kādam kaut ko, kas patiesībā nemaz neesmu un kā patiesībā manī nemaz nav.

Laikam izlādējusies baterija. Ja vien cilvēku varētu tā vienkārši pārlādēt, pārrestartēt.

Esmu pārkrauta ar emocijām, tās mani dara vāju. Es jūtos kā veca un sirma sieviete, kas ir pieredzējusi vairāk, nekā jebkurš cits, kaut zinu, ka neesmu pieredzējusi itin neko. Pilnīgi. Man ir tik daudz vēl ko redzēt, ko piedzīvot un just, bet man vienkārši ir par daudz.

Man vienkārši visa ir par daudz. Par daudz dzīves.

Pārāk daudz.

Vienkārši.

Par daudz..