Par bērnību.

   Man pietrūkst laika, kad pasaule šķita liela. Kad tā bija krāsaina un tajā nebija problēmu. Kad es varēju stundām ilgi vērot debesis un sapņot par brīnumzemi. Par zaķiem, kas vienmēr steidzas un visur grib būt laikā, par princesēm, kas skaistās kleitās slīdēja pa deju zāles grīdu. Par kārtīm, kas spēja runāt.

   Bet nu tas laiks ir pagājis. Savu brīnumzemi es tomēr nesagaidīju.

   Tagad es varu stundām ilgi sēdēt pie galda, dungot pa to ar spalvas galu un pat nesaprast, cik skaisti putni čivina aiz loga. Es tā varu sēdēt miljoniem gadu un tik un tā neatrast neko, par ko uzrakstīt. Jo tagad jau pasaule vairs nešķiet tik skaista un pilna. Krāsas ir sākušas izbalēt. Ir nākušas klāt pieaugušo cilvēku problēmas, un brīnumzemes zaķa pulksteņa laiks ir aiztecējis.

   Tāpat kā mana bērnība.

   Es sēžu pie galda, sastingusi ar spalvu rokās, un ausīs dun vecmāmiņas teiktie vārdi : “Nesteidzies dzīvot, gan pienāks arī tavs laiks.

   Tagad jau ir par vēlu. Esmu aizsteigusies laikam priekšā un vairs neprotu saskatīt kaķēnus baltajos mākoņos. Vairs neprotu noķert pieneņu pūku, ievēlēties vēlēšanos un ticēt, ka tā tiešām piepildīsies. Es pat vairs neprotu apēst pieclapju ceriņu ziedu, jo, redz, tā varot saķert kādu kaiti.

   Ak, bērnība, kur tev bija tā jāskrien?

 

29.12.13.

Advertisements