Šāviens krūtīs.

Slāpēti mūzikas basi, attāli kliedzieni un smiekli, policijas sirēnas un lamuvārdu plūsmas. Vientuļi un raiti soļi uz slapja asfalta. Iereibis prāts un pilnīga tumsa. Grīļīgi attēli un mirgojošas gaismas. Steigdamās, viņa attālinājās no cilvēkiem, ko sauca par draugiem, prom no trokšņa, prom no neprāta, prom no briesmām.

Vajadzēja padomāt. Vajadzēja sakopot domas, domāt skaidri un sakarīgi. Vajadzēja bēgt un neiekulties nepatikšanās. Vajadzēja nokļūt drošībā. Apsvērt visu, kas vakarā noticis.

Viņa devās uz ballīti, domādama, ka zina, kas tur notiks, ka zina, ko tur sagaidīt, par visu pārliecināta, zinādama, ka tā būs mierīga draugu pasēdēšana kādā privātā klubā, pārliecināta, ka tur būs arī viņas “draugi”. Bet ballīte izvērtās par haosu, viņa bija viena, cilvēki ieradās no nekurienes, parādījās narkotikas, pārāk daudz alkohola un viss izgāja no rāmjiem. Un tad pēkšņi klāt jau bija policija ar lukturiem, sirēnām. Cilvēki skrēja kur nu kurais, un viņa tika vilkta līdzi plūsmai.

Pēc nepilnas minūtes viņa jau raitā solī devās prom pa vientuļo ielu, pat nezinādama kur atrodas. Vajadzēja sākt skriet, jo policijas mašīnas bija pārāk tuvu. Ja nu kāds pamana? Ja nu ierauga, ka viņa bēg no notikuma vietas? Tas taču ir smieklīgi. Viņa nedara neko aizliegtu. Tikai pastaigājas nakts vidū nezināmā pilsētā. Un viņa ir nepilngadīga alkohola reibumā. Labi, varbūt tas ir aizliegts. Domas virpuļoja pa meitenes galvu. Viņa pat īsti nesaprata, ko viņa domā. Galva sagriezās, viņa paklupa un nokrita uz asfalta.

“Nolādēts” viņa noburkšēja un centās pieslieties kājās.

“Tur kāds ir! Uz ietves! Es redzu viņu! Noķeriet viņu!” Kāds ar balss pastiprinātāja palīdzību kliedza norādījumus netālu no vietas, kur viņa atradās, kad pēkšņi prožektors iespīdēja tieši meitenes acīs.

Neprātā un izmisumā viņa uzķepurojās kājās un pēkšņi galva kļuva pilnīgi skaidra. Viņa kā palēlinātā filmā redzēja, kā pilnīgi sveši cilvēki lec pāri žogiem, tiek saķēdēti, stūķēti mašīnās un vesti prom. Kā policijas patruļas šaudījās no vienas vietas uz otru. Kā cilvēki skrien uz visām pusēm un izkliedz norādījumus.

Viņai bija jābēg. Viņa nebija iesaistīta šajā neprātā. Viņa pagriezās un neprāta ātrumā skrēja, īsti nesaprazdama uz kurieni.

“Viņa bēg! Noķeriet viņu!” Pastiprinātā balss vēl ar vien koncentrējās uz viņu.

Nolādēts. Tur bija ap divsimt cilvēku, bet policija ir pieķērusies viņai? Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Viņa pat negribēja tur atrasties! Ignorēdama sāpes, kuras nāca no ceļa, kurš bija saskrāpēts brīdī, kad viņa paklupa, viņa skrēja, cik ātri vien jaudādama. Pagriezdamās ap stūri, viņa ieraudzīja jau citu patruļu tuvojamies viņai. VELNS! Viņa nokļūs cietumā pat nesasniegusi 18 gadu vecumu. Lieliski! Vienkārši burvīgi!

Pēdējā brīdī pavērās blakus mājas durvis un atskanēja pazīstama balss : “Beta, šurp! Ātri!”

Pat nedomādama, kur balsi dzirdējusi iepriekš, viņa uzticējās svešiniekam un ieskrēja mājā, aizvērdama durvis brīdī, kad patruļa pašāvās tām garām.

Advertisements

dandelion fluff

Viņa piegāja pie šūpuļkrēsla un iesēdās tajā. Apkārt bija pilnīgs klusums, nevienas putna skaņas vai bērna sauciena, viss bija pilnīgā klusumā tīts. Viņa pacēla uz augšu acis un redzēja – tieši gar acīm lidoja pieneņu pūka. Tā lidoja mierīgi, nekur nesteigdamās.

Un tad Viņa to atcerējās. Viņa vēl bija maza meitene. Bija  skaista, saulaina vasaras diena. Viņa skraidīja pa dārzu, dziedādama savu mīļāko rotaļu dziesmu. Viņas baltā, jaunā kleitiņa bija notraipīta ar dubļiem un zāli. Bet Viņu tas tobrīd neinteresēja. Viņa skrēja tikai tālāk, kad pēkšņi apstājās. Mazā meitene ieraudzīja debesīs lidojam lielu, baltu pieneņu pūku. Tā nebija tālu. Viņa vēl varēja mēģināt to aizsniegt. Mazā skrēja tai pakaļ un mēģināja ar savu mazo rociņu to noķert. Pūka lidoja tik lēni, ka pat likās – mūžīgi. Tā lidoja jau zemāk, kad pēkšņi Mazā Meitene vairs nevarēja sagaidīt un ķēra to savā plaukstiņā. Pagriezusi galvu pret plaukstiņu, Meitene ar cerību mēģināja tur ieraudzīto pūku, bet tās tur nebija. Tā vēl ar vien lidinājās gaisā. Kaut kas vilka Meiteni noķert pūku, Viņa vēlējās to aizsniegt, sataustīt, saskatīt pilnībā. Bet katru reizi pūka lidoja tikai tālāk un tālāk. Tā bija nesasniedzama. Mazā nevarēja vairs nociesties, viņa gribēja sasniegt pūku, tas bija viņas mērķis, viskvēlākā doma. Bet viņa neaizsniedza pūku..

Bija pagājuši 54 gadi, kopš notikuma ar pūku. Sieviete brīnījās, kā vispār to ir atcerējusies. Viņa pie sevis pasmaidīja. Šī bija viņas izdevība noķert pūku. Piepildīt savu bērnības sapni, aizsniegt nesasniedzamo. Viņa lēnām pacēla roku un noķēra pūku savā plaukstā. Atvērusi plaukstu, tajā gulēja balta pieneņu pūka. Ne tik liela kā tā, bērnībā, bet tur tā bija, pieneņu pūka, kura viņai šķita tik nesasniedzama. Un tad viņa pēkšņi atcerējās vēl ko, kas bija tīra patiesība. Arī sen aizmirsti sapņi mēdza piepildīties.

Image

06.12.11.