laime laimīgos nemeklē

Viņa sēdēja un vēroja otru meiteni. Bija pagājušas 5 minūtes kopš sarunas beigām. Kaut tā bija ilgusi tikai pāris minūtes un jau beigusies ar kliegšanu, viņa nebija pārsteigta par sarunas nobeigumu un iznākumu. Māte vienmēr paturēja galavārdu un dūra ar vārdiem kā nažiem, nesaudzējot jūtas.

Otra meitene sēdēja rokas klēpī salikusi un domīgi vērās tālumā.

Pirmā meitene gaidīja. Viņa gaidīja kādas emocijas no otras meitenes puses, asaras, bēdas, dusmas, vārdus, jebko.. Bet nekas nenotika. Viņas tikai sēdēja klusumā.

“Paklau, tu zini, tev vienmēr būsim mēs..” Viņa centās iesākt.

“Es zinu, bet tam vairs nav nozīmes. Viss kārtībā. Esmu pieradusi.” Otra paskatījās un pasmaidīja, bet tad atkal novērsās. Pirmā meitene ieraudzīja otras acīs spožu asaru, tāpēc novērsās.  Viņa negribēja, lai draudzene pamanītu, ka viņa redzējusi otras draudzenes vājuma mirkli.

Izlasi, un savu darbu šeit būšu padarījusi.

Dzīve ir viena ellīgi sarežģīta lieta. Vienu brīdi es lidinos par mākoņiem, citu reizi jau esmu zem zemes un tālāk. Jā, šoreiz rakstīšu tieši par to. Par sevi. Beigšu runāt aplinkus. Pievērsīšos konkrētām lietām, bet tomēr varbūt arī nē. Nezinu. 

Vienmēr, kad rakstu, manī ir pārāk daudz emociju, un es tās tāpēc izlieku uz papīra, jo tā ir vieglāk. Pašlaik es esmu balta kā papīra lapa. Manī nav itin nekādu emociju. Pat nesaprotu kāpēc rakstu. Laikam tikai, lai pateiktu, ka jūtos laimīga ne no kā.

Tā vispār var būt?

Nezinu, manuprāt, tas nav reāli.

Bet nu tā ir. Es esmu laimīga. Es esmu laimīga, ka man ir tāds Ralfs, ka man ir ģimene, kas varbūt nav ideāla, ka man ir tāda Elziņa un Laura, ka man ir tāds Nauris un Krišjānis. Uzskaitot lietas, kas mani padara laimīgu, es sajūtos vēl labāk. Es saprotu, ka dzīve nebūt nav melna, kādu to mālē. Iesaku arī Tev darīt to pašu, izbaudīt to, kas Tev ir. Protams, visbiežāk es to nenovērtēju. Vispār, es reti rakstu par lietām, kas mani dara laimīgu, jo tad ir grūtāk rakstīt, bet nedrīkst taču visu laiku būt pesimistiska, right? 

Oh, God, jūtos kā garā monologā, bet kādreiz taču vajag parunāt ar sevi. Ceru, ka šo lasot, Tu sapratīsi, kas Tev ir apkārt, un es būšu panākusi savu, padarot kāda dienu gaišāku. Zinu, ka šo lasa kāds viens cilvēks, bet ir jāsāk no paša sākuma. Pat vislielākie mākslinieki – rakstnieki, aktieri un visi citi sāk no paša mazākā. Tāpat to daru arī es. Cenšos nenokārt galvu. 

Nu, ko, man vairs nav ko rakstīt. Šo visu garo un bezjēdzīgo rakstu nobeigšu ar kaut ko vēl bezjēdzīgāku un jēlāku – pasmaidi, un dzīve pasmaidīs Tev pretī! Tieši šāds ir mans šodienas moto.

Image

boredom

Nesaprotamas un muļķīgas domu plūsmas, neskaidri izteicieni un zemteksti. Skarbas un pārāk neciešamas emocijas.
Viss vienā melnā, tumšā virpulī, no kura atšķetināt kādu domu ir neiespējami, jo galva ir pilna ar jūtām un sarkasmiem.
Tu paskaties debesīs, mēģini saskatīt skaidras kontūras, bet tumšā migla savelkas ap tevi tikai ciešāk. 
   Attāli smiekli, jo cilvēki jau nesaprot.
Nekad nav sapratuši un nesapratīs, jo tas tā nav pieņemts. Viņiem ir pieņemtas normas, kuras viņi nekad neuzdrošinātos pārkāpt, jo līdz robežai ir tikai nieka sprīdis. Par tādām lietām nerunā, tāpēc tas tikai kā smaga nasta krājas tevī līdz ir pārāk daudz un tumsa izšķīst..
Paliek tikai neskaidra migla, kas tāpat neko nepadara vieglāku.
 
17.04.13.

par daudz informācijas

Un atkal tas pats stāsts. Tu atnāc mājās, kur tevi uz galda sagaida auksta brokastu tēja, tu uzsildi savas vakardienas vakariņas un apsēdies pie tukša virtuves galda. It kā mājās cilvēku ir pietiekami ar kuriem parunāties un izstāstīt savu dienu, tomēr nevienu tas neinteresē. Katrs ir ieslīdzis savā nodarbē un pat nepainteresējas par otru. It kā apjautājas “kā tev šodien gāja?”, bet stāsta vīdū tevi aptur un pagriežas uz promiešanu.

Tas sāp.

Tas tiešām sāp.

Tu sagaidi uzslavu par padarīto, bet pret tevi pagriežas un vienaldzīgi nosaka “pierodi pie tā. Tāda ir dzīve.” Un tad tu domā, ko es darīju nepareizi? Tu raujies melnās miesās, lai sasniegtu savus mērķus un sapņus, bet nevienu tak neinteresē. Visiem ir nospļauties. Un tad vēl cilvēki domā, kāpēc tu esi tik vēss un ļauns pret citiem. Kāpēc tu lieku reizi uz kādu uzbļauj, apvaino vai sāpini. Protams, ir jāmāk kontrolēt sevi, bet ja nu sāp tik dziļi, ka to vairs nevar kontrolēt? Ka viss, ko tu vēlies, ir atnākt mājā, kas ir silta un ko tu tiešām vari saukt par mājām, kur pie galda tevi sagaida smaidoša ģimene un silta tējas krūze? Kur tu katru vakaru vari pateikt “arlabunakti! Es mīlu tevi – neaizmirsti to.” un pamosties ar smaidu uz lūpām? 

Es jau nesaku, ka viss ir tik slikti, tomēr nevaru arī teikt, ka viss ir labi. Varbūt es vienkārši sāku skatīties uz visu pārāk negatīvi, bet es cenšos, pie velna, es ļoti cenšos darīt savu nākotni gaišāku, bet nevienmēr tas sanāk kā plānots! Protams, ir jāmāk arī atrast pozitīvo, jo esmu laimīga, ka man ir tāds puisis, kuram varu stāstīt visu, un viņam neapniks klausīties, tāda draudzene, kas uzklausīs tevi un pateiks “tak nospļaujies uz to! Viņa nav tā, kurā tev vajadzētu klausīties!”, draugs, kurš, lai cik interesants viņš nebūtu, prot palikt arī nopietns un saprast tevi. 

Bet dažreiz visa ir vienkārši par daudz. Dažreiz liekas, ka viss ir melns, un, ka tas nekad nebeigsies. Un šoreiz man par daudz ir manas ikdienas.

wonderland

Bija brīdis, kad man likās, ka nekas nekad vairs nebūs labi. Tas bija brīdis, kad man likās, ka manai dzīvei vairs nav jēgas. Ka nekam vairs nav nozīmes. Tas bija brīdis, kad es jutos tik vientuļa, tik pamesta plašajā pasaulē.

Viena pati.

Bez palīdzības.

Sajūta bija kā kliegt tukšā telpā, zinot, ka mani nedzirdēs. Kaut tas bija pavisam nesen, un vēl ar vien mani mazliet grauž, es uzsveru vārdu BIJA. Pēc vistumšākajām dienām nāk gaišās. Un tagad es viņas jūtu. Es jūtu atgriežamies sārtumu vaigos, jūtu asinis ieplūstam vēnās. Jūtu ātro sirds dauzīšanos. Dzirdu sirdspukstus. Redzu visu krāsainu. Nekad nebiju domājusi, ka tas atkal notiks tik ātri. Bet laikam tā jābūt. Kaut kur sirds dziļumos, es atkal jūtu, ka viss būs labi. Nāks jauni pārbaudījumi un problēmas, bet tas viss reiz beigsies. Nekas nav mūžīgs. Arī mana laime, bet vismaz šobrīd es par to neuztraukšos. 

 

13.02.12.

 

Image

disconnected

Atmiņu virpulis. Emociju kāpinājums. Pazīstamas sejas..

Viņa nolieca galvu un iekšēji iekliedzās. Cik daudz notikumi bija notikuši pāris nedēļās. Viņai noreiba galva. No virsotnes atkal lejup, no lejas atkal augšā. Mežonīgie amerikāņu kalniņi jeb dzīve, kas nesaudzēja ne emocijas, ne jūtas. Vai tas tiešām notika ar viņu? Asaras izlauzās, un viņā kaut kas pārtrūka. Iestājās tumsa, kuras bezgalīgais aukstums un nemiers viņu mocīja. Ar visiem spēkiem atvērusi acis, viņa paskatījās debesīs, kas bija tik pat drūmas kā viņa. Cik ilgi viņai vēl būs jābūt šo notikumu krustcelēs? Cik ilgi viņai vēl būs jācieš, lai pasaudzētu citus?
Kā no malas skatoties, viņa ieraudzīja savu noskumušo stāvu. Vai tā tiešām bija viņa? Laikam tā meitene, kas vienmēr staroja, bija pazudusi. Dzirkstele bija nodzisusi. Viņa tikai uzklāja mākslīgo smaidu un turpināja ierasto. Kā vienmēr.

27.10.12.

la iedvesma un kaut kas sens

Solis uz priekšu.. 

Solis atpakaļ..

Solis uz priekšu.. 

Solis atpakaļ..

Kad esi virsotnē, tu atkal slīdi uz leju. Un tad atpakaļ augšā. Kā amerikāņu kalniņos. Esot augšup, tevi pārņem laime, tu vēlies samīļot visu pasauli. Viss ir ideāli.

Līdz atkal kļūmīgs solis un tumsa jau tevi aprij. Pavisam vienkārši, ne? Tikai viens mazs kļūmīgs solītis, un viss jau ir slikti. Un tā visu laiku. Tu cīnies, lai tiktu uz priekšu, bet atkal kaut kas nesanāk. Tad kādam skauž un viņš tevi aptur, tad vienkārši nav lemts. Citā reizē jau esi padevies..

Bet tāpēc jau mēs cīnāmies, vai ne? Lai tiktu uz priekšu. Lai sasniegtu savus mērķus un virsotnes, lai parādītu uz ko mēs esam spējīgi, un, ko varam izdarīt. Un nav nozīmes vai runa ir par sportu, par izdzīvošanu, mīlestību vai sapņu piepildīšanu.

Visur ir viens princips – CĪNIES.

13.08.12.